saulesaulesaule.

mmm.

es mīlu sauli un tikai šodien sapratu, cik ļoti pēc tās ilgojos. es esmu vasaras bērns un ilgā ziema izsūca visus spēkus no manis. beidzot ir parādījusies saule un šķiet, ka tā mani uzlādē visos iespējamos veidos. es kļūstu laimīgāka, pozitīvāka, smaidīgāka un enerģiskāka. vienvārd' sakot es pati kļūstu par mazu saulīti.

šo visu aptvert man palīdzēja arī VISFORŠĀKĀ piektdiena un sestdiena ar visforšākajām.

^_________^

es zinu, ka mēs darījām visādas stulbības un lietas, kuras pavisam noteikti nevajadzēja darīt, bet who cares? mēs izklaidējāmies no sirds. un arī izraudājāmies...

tas izklausās dīvaini, bet tā bija. es dzirdēju lietas, kuras iepriekš nezināju un pateicu to, ko iepriekš nebiju teikusi. protams to ietekmēja mūsu 'stāvoklis', taču tam nav lielas nozīmes. galvenais ir tas, ka mēs jūtāmies labāk. vismaz es jutos.

ahh. kā es ienīstu aerobiku. jau nākampiektdien ir konkurss, bet mēs neko normālu neesam izgudrojuši. idejas ir, bet... nu jā. šodien nosēdēju youtubā meklējot dziesmas un video ar deju kustībām. ceru, ka mēs neizgāzīsimies. pagājušogad tomēr ieguvām trešo vietu!

šodiena bija forša neskatoties uz to, ka dienu pavadīju garlaicībā. Parodija un Sārtule izdomāja saslimt. Parodijai noteikti bija kauna slimība, vai arī pusi no viņas slimības sastādīja kauna slimība. bet es šodien jutos dīvaini. tas zvans... oh gāš. man tagad ir tāds kauns. es tās telefona sarunas laikā fonā visu laiku kaut ko bļāvu un vairs pat īsti neatceros ko. es zinu, ka teicu, lai Parodija uzaicina viņu uz randiņu un, ka es nosūtīju no Parodijas telefona viņam vismaz 13 īsziņas.

FAIL.

Pēdējā laikā sāku klausīties nedaudz vieglāku mūziku, bet tas noteikti tāpēc, ka man ir bijis labs noskaņojums. One Republic dziesmas bieži skan mana telefona austiņās. Vismīļākās dziesmas no viņu jaunā albuma ir Everybody loves me un Marchin On.

Bet par spīti tam visam es tomēr mīlu Flyleaf un darītu visu, lai tiktu uz viņu koncertu. Starp citu, Flyleaf solistes Leisijas bildi varat redzēt kastītē. :]

Es zinu, ka šis video nav īpaši skaists, bet es dievinu dziesmu. ^___^

Vēlot saulainus rītus,

Kristiāna

tukšums.

kas ar mani notiek?

šobrīd visam vajadzētu virzīties uz augšu un man būtu jābūt smaidīgai kā saulītei.

bet tā nav.

šķiet, ka ir kaut kas vai kāds, kas to visu bojā. kā pelējums uz siera gabaliņa, taču...

taču citreiz man liekas, ka es esmu tas pelējums. tas sliktais, tas riebīgais. un vienalga, cik ļoti es vēlētos to visu izbeigt es nevaru, jo vienmēr šis acu skatiens un runas man aiz muguras durās manā galvā kā naža asmens.

šobrīd es jūtos, kā pagājušogad, kad likās, ka pasaule jūk un brūk ap mani. nemaz nezinu, kas ir sliktāk - vainot citus vai justies vainīgai.

es negribu vairs neko. šodien nonācu pie atklājuma, ka pēdējā laikā mani vairs nekas neaizrauj. ne grāmatas, ne sarakstes, ne mūzika. nekas. tas ir dīvaini.

visu laiku pieķeru sevi pie domas par piektdienu. nu noteikti būs jautri and so on, bet ne jau par jautrību es domāju. es domāju par dienu, kad varēšu viņai iebāzt sejā to, cik jautri mums ir gājis. tas ir ļauni un es nesaprotu, kāpēc vispār par to iedomājos. tā neesmu es. tā ir kāda cita. varbūt tas ir tas pelējuma gabaliņš...

nezinu.

hmm...

glitter in the air.
Have you ever Thrown a fist full of glitter in the air?
Have you ever looked fear in the face
And said I just don’t care?

ir 19:17 un es tūlīt nokritīšu no kājām. pareizāk sakot - krēsla.
Tātad - šodiena.
Viena no visdrausmīgākajām dienām, šajā nedēļā...
garastāvoklis ir galīgā pakaļā un spēks tāpat. nemaz nezinu vai sagaidīšu SPN.
Šodiena pierādīja, ka viss labais kādreiz beidzas. Bet šoreiz labais nebeidzās man. Varbūt arī nebeidzās nevienam, dēļ manas vēlmes pasaudzēt citus. Es varēju pateikt visu. Visu uzreiz, bez mazākās žēlsirdības, bet tad es būtu tā ļaunā, riebīgā. Tā kura visu izbojāja... Bet visi citi būs labie, jo viņi neko neteica.
Tomēr vajadzēja.
Bet es vairs nevēlos par to domāt.

Vai ir kādi ieteikumi, ko darīt, ja garastāvoklis ir pakaļā?
Man ir vajadzīgas idejas.

Es gribu rakstīt vēl, bet es nezinu ko. Tāpēc labāk beigšu.

Jūsu,
Kristiāna

vai tiešām ir vērts palikt nomodā visu nakti?

nedomāju gan.

Vakar es paliku nomodā līdz sešiem rītā, ēdu saldējumu un dzēru Pepsi. Kad sākās hokejs jutos enerģijas pilna, bēt... rezultāts patiešām sagrāva manu entuziasmu. Diemžēl. Un man prieks par Dukuru brāļiem. Žēl, ka Martins nenoturējās pirmais, bet sudrabs arī nav slikts. Ir prieks par to, ka mūsējie cīnās un uzvar.

tāču. pēc tam bija ļoti sū... slikti. manas acis neturējās vaļā, bet es nevarēju aizmigt. Pusseptiņos no rīta apēdu pēdējo saldējumu un gaidīju. Gaidīju, kad beidzot nogurums iesitīs man pa galvu un es aizmigšu.

Aizmigu. Un pamodos trijos. Dienā. Jauki. :D

Un no rīta man likās, ka ir svētdiena. Bet par laimi tā nav.

Vai es šodien (rīt) skatīšos hokeju 2.30? Nē.

Es labāk skatīšos Gossip Girl.

^_________________^

Vakar gaidot hokeju sāku Fotošopā veidot grafikas. Laikam pār mani nāca nakts iedvesma un šīs gafikas nemaz nesanāca tik sliktas. Augšā var apskatīt vienu no labākajām. Man patīk.

Un es jau neteikšu, kas izpilda šo dziesmu... Protams ir vairākas versijas, bet tikai viena no viņām atrodas manā telefonā. Man ir kauns par sevi...

Un jā. Dziesmu izpilda tas pats dziedātājs (es neteicu, ka tā nevar būt dziedātāja), kuru vakar ieraugot brāļa uzliktajā video, atteicos to skatīties un izgāju no istabas.

Ja pateikšu vairāk, visi nojautīs, kas viņš ir.

Labāk nevajag.

Nu es iešu cept karbonādi un garlaikoties tālāk.

Vienmēr jūsu,

Kristiāna

Pats pirmais.

Ir 19:51 parastā ceturtdienā, bet es dzīvoju citur.

Man sāk likties, ka ar katru dienu, mana dzīve kļūst jaukāka. Katra jaukā atmiņa, liek saulei spīdēt spožāk un putniem čivināt skaļāk. Tas ir dīvaini, jo vēl pirms neilga laika man likās, ka nekas vairs nebūs labi, bet es kļūdījos.

Labojos es. Labojās citi. Un labojoties mēs kļuvām ciešāki. Bet ne jau par to es vēlos rakstīt. Kas bijis, bijis. Es labāk domāju par to, kas mani sagaidīs. Pēc gada, pēc desmit. Šī rīta saruna ar Sārtuli (saukšu viņu šādi, jo īsti nevēlos pieminēt vārdus), lika nedaudz padomāt par to, ko es patiešām darīšu nākotnē. Man pagaidām ir daudz sapņu, bet maz reālu ideju. Vai patiešām es pēc divdesmit gadiem varētu rakstīt rakstus Cosmopolitan un izbaudīt visas darba priekšrocības? Un vai patiešām Parodija (iesauka) kļūs par ārsti? Nedomāju gan. Bet varbūt. Dzīvē jau nekad, neko nevar īsti zināt.

Bet ne jau dēļ nākotnes plāniem es dzīvoju citur. Pie dzīvošanas citur ir vainīga mana sasodītā vājība pret seriāliem.

>____________<

Šoreiz esmu iekritusi Gossip Girl tīklos un ja godīgi - ienīstu sevi par to. Un, kā vienmēr manā galvā visu dienu dzīvo Dens, Dženija, Blēra, Čaks un Serēna. Ak, jā. Kā tad bez Neita? Un šis seriāls atkal lika padomāt... Kas mainītos manā dzīvē, ja būtu tāda Intrigante? Viņa noteikti izplatītu ziņas par to kā Viņš runāja ar Parodiju, vai kā Sārtulei kāds ļoti patīk. Par laimi no tā nebūtu lielas jēgas, jo daudzi to jau sen zina. Es tur noteikti neparādītos, ja nu vienīgi, kāds būs pieķēris mani sapņojam par... *sparīgi domā iesauku kādam puisim*... Misteru Ideālo. Nu viņš nav īsti ideāls, bet man nenāk prātā citas iesaukas. Un nē. Tas nav Misters Pelēkais. Un pieminot to es atceros manu izgāšanos šodien...

Tātad, man būtu interesanti palasīt Intrigantes ziņas, taču tās nemainītu manu dzīvi.

Pievērsīšos iesāktajam off topic. Tas bija drausmīgi. Runājot ar Sārtuli es māju ar roku *es muļķe vairs nemaz neatceros kāpēc to darīju* un tieši garām nāca Misters Pelēkais, kurš padomāja, ka māju viņam. Nice. I'm lucky. Kā vienmēr viņš noteikti padomāja, ka es esmu totāla stulbene, bet mani vairs tas neuztrauc.

Starp citu. Paldies Parodijai par foršo staigāšanu pa veikaliem. :] Vienīgi žēl, ka Sārtules šeit nebija. Un varbūt tomēr Trakā nemaz nav tik slikta....

Šodienas ierakstu beigšu uz pozitīvas nots. Šis taču ir mans pirmais ieraksts!

Jūsu Kristiāna.